Kad deja atved atpakaļ pie sevis – Ditas stāsts

Ir lietas, no kurām, šķiet, nekad īsti neaizejam.

Pat ja paiet gadi.

Pat ja dzīve aizved pavisam citos virzienos.

Ar mani tā bija dejām.

Tās vienmēr atrada ceļu pie manis. Un es – pie tām.

Mana deju pasaule sākās jau trīs gadu vecumā. Kopā ar brāli dejojām bērnudārzā, līdz kāds deju pedagogs ieteica vecākiem mūs vest uz nopietnākām nodarbībām. Tā nonācu pie Greijera klubā "Tonuss", kur sākās mans pirmais īstais deju ceļš.

Arī skolas gadi pagāja dejā. Tās bija ne tikai obligātās deju stundas, bet arī gadi pie brīnišķīgās skolotājas Aijas Rogas. Tieši tajā laikā mani ceļi krustojās arī ar Santu. Mēs mācījāmies vienā skolā, bet katra izvēlējāmies savu deju virzienu – es aizgāju uz standarta dejām, Santa – uz Latīņamerikas dejām.

Dzīve mūs uz laiku aizveda katru savā virzienā.

Taču deja nekur nepazuda.

Pēc vairākiem gadiem atkal satikāmies sporta klubā "Devesa", kur Santa vadīja fitnesa nodarbības. Vēlāk Santai sekoju sociālajos tīklos, satikāmies skolas salidojumos, un doma par atgriešanos dejā mani nepameta.

Es ilgi domāju.

Ļoti ilgi.

Jo ar gadiem drosme kļūst mazāka.

Parādās jautājumi, kurus jaunībā sev neuzdevām.

"Vai es vēl varēšu?"

"Vai nebūšu neveikla?"

"Ko padomās citi?"

Sporta dejas mani bija iemācījušas tiekties pēc perfekcijas.

Un tieši šī vēlme būt perfektai kļuva par lielāko šķērsli, lai vienkārši... sāktu.

Kad uzzināju, ka Santa vada deju nodarbības tikai sievietēm, nodomāju – varbūt šī ir mana iespēja.

Bet arī tad vēl ilgi nespēju saņemties.

Līdz vienā dienā pateicu sev – pietiek domāt.

Ir jāiet.

Pirmā nodarbība?

Godīgi sakot... man nepatika.

Pareizāk sakot – man nepatiku es pati.

Zāle bija pilna. Es nostājos pēdējā rindā un centos saprast, kas vispār notiek.

Likās, ka visi prot.

Tikai ne es.

Taču kaut kas manī pateica:

Dod sev vēl vienu iespēju.

Un labi, ka paklausīju.

Jo tieši nākamajā nodarbībā viss sāka mainīties. Santa mani uzaicināja pievienoties pamatsastāva grupai, un nemanot deja atkal kļuva par daļu no manas ikdienas.

Pēc tam nāca Covid laiks.

Laiks, kad visa pasaule šķita apstājusies.

Bet es vēl šodien atceros to sajūtu, kad izdevās tikt tajā nelielajā dalībnieču sarakstā, kurām bija iespēja dejot.

Mēs dejojām ārā.

Ievērojām visus noteikumus.

Smējāmies.

Elpojām.

Dzīvojām.

Toreiz es sapratu, ka deja nav tikai kustība.

Tā ir vieta, kur atgūt spēku.

Kamēr apkārt valdīja bailes un nenoteiktība, mēs uz dažām stundām atkal jutāmies dzīvas.

Un laikam jau tieši tāpēc šodien varu droši teikt –

deja mani ir izvedusi cauri ne tikai skaistākajiem dzīves brīžiem.

Tā mani ir izvedusi arī cauri sāpēm.

Ir bijušas dienas, kad negribējās pilnīgi neko.

Kad bija vieglāk palikt mājās.

Kad šķita, ka spēka nav.

Tad es sev vienmēr saku:

"Dita, pacel savu dupsi un ej."

Un vēl nav bijusi neviena reize, kad pēc nodarbības būtu nožēlojusi, ka aizgāju.

Tieši otrādi.

Katru reizi esmu aizgājusi mājās vieglāka.

Stiprāka.

Dzīvāka.

To enerģiju, kas ir Santā, viņas kustībās un tajā, ko viņa rada deju zālē, ir grūti aprakstīt vārdos.

To var tikai piedzīvot.

Varbūt tāpēc mūs dažreiz jokojot sauc par sektu.

Bet patiesībā tas nav par deju.

Tas ir par sajūtu.

Par sievietēm, kuras viena otru nevis vērtē, bet atbalsta.

Par vietu, kur vari ierasties nogurusi, skumja vai nedroša.

Un aiziet prom ar taisnāku muguru, augstāk paceltu galvu un sajūtu, ka viss tomēr būs labi.

Mēs katra uz nodarbību atnesam savu stāstu.

Savas sāpes.

Savus sapņus.

Un, iespējams, tieši tāpēc mēs tik labi saprotam viena otru.

Santa ir cilvēks, kurš spēj savākt visas šīs mazās laimes kripatiņas un dāsni dalīties ar tām tālāk.

Stāvot aiz viņas un sekojot viņas kustībām, bieži pieķeru sevi domājam:

Varbūt arī es varu!

Un, manuprāt, tieši tas ir lielākais ieguvums.

Ne jau tas, ka iemācies jaunu deju.

Bet tas, ka atkal notici sev.

Ja arī tu kādreiz esi dejojusi, bet dzīve tevi no dejas aizvedusi prom, ļauj man tev teikt -

Nav par vēlu atgriezties.

Nav svarīgi, cik gadi pagājuši.

Nav svarīgi, cik ļoti šobrīd šaubies par sevi.

Jo deja neprasa pilnību.

Tā prasa tikai vienu soli.

Un ļoti iespējams, ka tieši aiz šī pirmā soļa tu atkal satiksi sevi.