“Eu, a kur es?!”

2021.gada 1.jūlijs.

No vienas puses - kovids, kaudze ierobežojumu un kopīgais satraukums fonā.

No otras - tieši tad manā dzīvē sāka daudz kas mainīties.

Viens no skaistākiem lēmumiem, ko tajā laikā esmu pieņēmusi - atsākt dejot!

Kāpēc atsākt? Jo deja bija daudzos manas dzīves posmos - biku sporta dejas bērnībā, tautas dejas skolas laikā, un vēlāk vēdērdejas.

Un re - mūzika pasauca mani atpakaļ.

Santu atradu ātri, jo piesekoju viņai sociālajos tīklos. Uzsaku dejas brīdī, kad SANLatino pārvācās “uz bruģīša”. Uzsāku bez iesācēju grupas un liela uztraukuma par to - sanāks vai nesanāks. Ne par to es pārdzīvoju..

Lielākais izaicinājums, kas piemeklēja tieši mani, uzsākot dejas SANLatino, bija filmēšana. Tas vilināja un biedēja vienlaikus.

Kā es izskatos no malas? Vai es varēšu paslēpties no kameras? Tie bija mani iekšējie jautājumi.

Un ziniet ko? Ja šobrīd es netrāpu kadrā, man tāds - eu, a kur es?!

Par ko tieši mans stāsts - par to, ka ja gribās, bet bail - noteikti jāpamēģina! Iespējams, tieši tas kļūs par iespēju stiprināt pārliecību par sevi.

Pateicos Santai un SANLatino kopumā par cilvēkiem, ko sastapu, par kustību, sievišķību, un par telpu, kur vienkārši būt.

Esmu ļoti pateicīga, ka deja ir daļa no manas dzīves.