Kustību stāsti

Šodienas “SANLatino Kustību stāstu” galvenā varone būšu es pati. 😊 Līdz ar jaunās sezonas sākumu esmu apņēmusies atrast savā kalendārā laiku vismaz divas reizes nedēļā aiziet uz sporta zāli. Šķiet – kas tur tāds? Cilvēki taču iet uz sporta zāli. Trenējas. Ceļ svarus. Skrien, lec, pievelkās..Visu māk un prot, un to dara ar tādu pārliecību, it kā būtu dzimuši ar instrukciju rokās. Bet es? Es dažreiz ieeju zālē un pati sev klusībā nodomāju:“Nu labi… un ko man tagad ar šo visu d

Mans ceļš SANLatino sākās pirms deviņiem gadiem, laikā, kad manā dzīvē bija diezgan sarežģīts posms. No malas viss šķita kārtībā – es biju laba sieva, mamma, uzņēmuma vadītāja, rūpējos par ģimeni, darbu un cilvēkiem sev apkārt. Biju pieradusi būt stipra, atbildīga un visu paspēt, taču kaut kur starp visiem šiem “vajag” biju nemanot pazaudējusi pašu svarīgāko – sevi un savu iekšējo sievieti. Santu pazinu jau sen, vēl no sporta kluba “Atlētika”. Jau toreiz viņa manī bija ieliku

“Es taču nemāku dejot.” Šī bija mana pirmā doma, kad man tuvs cilvēks Taņa pirmo reizi pastāstīja par SANLatino un teica, ka man tas noteikti ir jāpamēģina! Viņa ne tikai pastāstīja. Viņa uzstāja. Un es… pieteicos Express apmācībai. Bet neaizgāju. Ne tāpēc, ka negribēju. Man vienkārši bija bail. Bail ieiet telpā, kur visi māk, bet es – nē. Bail izskatīties muļķīgi. Bail nesaprast soļus un ritmu. Un laikam jau visgrūtākais tajā brīdī nebija tas, ka es nemācēju dejot.Grūtākais

Ja man kāds pajautātu, cik reizes esmu sākusi no jauna, droši vien nemaz nevarētu uzreiz atbildēt. Ir bijušas pauzes. Ir bijuši brīži, kad šķita – tas laikam nav domāts man. Un ir bijuši dzīves notikumi, kuru dēļ nācies uz laiku apstāties. Mana iepazīšanās ar SANLatino nemaz nebija mans lēmums. Tā sākās ar vienu pavisam vienkāršu teikumu. "Mammu, nāc man līdzi." To teica mana meita. Viņa jau bija sākusi apmeklēt SANLatino nodarbības, un vienu dienu uzaicināja arī mani. Tajā l

"Piedod, Santa... bet man laikam nesanāks." Viņa to pateica ar smaidu. Tādu mazliet neveiklu, mazliet atvainojošos. "Jūs te visas dejojat, bet man šķiet, ka es vienīgā neko nesaprotu un neprotu." Es paskatījos uz viņu un pasmaidīju. "Tu tiešām domā, ka tās, kuras šodien dejo brīvi un pārliecinoši, pirmajā nodarbībā izskatījās tieši tā pat kā šodien?" Viņa apklusa. Un tad es uzdevu jautājumu. "Vai tu zini, kas patiesībā atšķir cilvēkus, kuri iemācās dejot, no tiem, kuri aiziet

Ir lietas, no kurām, šķiet, nekad īsti neaizejam. Pat ja paiet gadi. Pat ja dzīve aizved pavisam citos virzienos. Ar mani tā bija dejām. Tās vienmēr atrada ceļu pie manis. Un es – pie tām. Mana deju pasaule sākās jau trīs gadu vecumā. Kopā ar brāli dejojām bērnudārzā, līdz kāds deju pedagogs ieteica vecākiem mūs vest uz nopietnākām nodarbībām. Tā nonācu pie Greijera klubā "Tonuss", kur sākās mans pirmais īstais deju ceļš. Arī skolas gadi pagāja dejā. Tās bija ne tikai obligāt

Kāpēc mēs tik viegli ieraugām citu cilvēku skaistumu, talantus un panākumus, bet tik reti spējam ieraudzīt savējos? Arī man ir bijuši brīži, kad šķita, ka neesmu pietiekami laba. Ka kāda cita dejo skaistāk. Kāda cita runā pārliecinošāk. Kāda cita izskatās labāk. Kādai citai viss izdodas vieglāk. Un zini, kas ir pats interesantākais? Šīs domas nekad nebeidzas. Jo vienmēr atradīsies kāds, kurš kaut ko dara labāk par mums. Kad sapratu, ka šajā spēlē nav iespējams uzvarēt, sāku s

Sākums bija nedrošības pilns, bet tagad - viņa dejo ar pārliecību. Katram ir savs ceļš uz sapņu piepildīšanu. Vienam viss izdodas ātri un dabiski, citam nepieciešams vairāk laika, drosmes un pacietības. Taču ir kāda kopīga patiesība — ja patiešām zini, ko vēlies, svarīgākais ir atrast savu veidu, kā to sasniegt. Arī Aļinas stāsts sākās ar sapni. Aļinai vienmēr patika dejot. Ne uz skatuves un ne deju zālē, bet mājās pie spoguļa, kur neviens neskatās un nevērtē. Draugiem viņa b

Kad pāris sāk domāt par savu pirmo kāzu deju, ļoti bieži viena no pirmajām idejām ir tieši Vīnes valsis. Un tas ir saprotami – elegants, romantisks un gadu desmitiem asociējies ar klasisku kāzu tradīciju. Valsis filmās un televīzijā izskatās viegls, plūstošs un ārkārtīgi skaists. Taču ir kāda nianse, par kuru reti runā. Tas, ka Vīnes valsis izskatās viegli, nenozīmē, ka to ir viegli dejot. Sapnis par ideālu valsi Daudzi pāri ierodas uz pirmo nodarbību ar konkrētu vīziju. Skai

Mans ceļš pie sevis ir tikai sācies... Esmu nogājusi tikai daļu no tā. Varbūt pusi. Varbūt pat mazāk. Taču vienu es zinu droši – esmu ļoti lepna par katru soli, kas mani atvedis līdz šim brīdim. Mūsdienās mēs bieži skatāmies uz dzīvi caur sociālo tīklu filtru. Ikdiena izskatās sakārtota, veiksmīga, skaista. Dažreiz pat perfekta. Taču aiz katra skaistā kadra ļoti bieži slēpjas kas pavisam cits – milzīgs darbs ar sevi. Haoss. Šaubas. Dusmas. Asaras. Nevērtības sajūta. Mēģinājum