Kad pati vairs neesi tā, kura visu prot
- pirms 2 dienām
- Lasīts 4 min
Šodienas “SANLatino Kustību stāstu” galvenā varone būšu es pati. 😊
Līdz ar jaunās sezonas sākumu esmu apņēmusies atrast savā kalendārā laiku vismaz divas reizes nedēļā aiziet uz sporta zāli.
Šķiet – kas tur tāds?
Cilvēki taču iet uz sporta zāli. Trenējas. Ceļ svarus. Skrien, lec, pievelkās..Visu māk un prot, un to dara ar tādu pārliecību, it kā būtu dzimuši ar instrukciju rokās.
Bet es?
Es dažreiz ieeju zālē un pati sev klusībā nodomāju:“Nu labi… un ko man tagad ar šo visu darīt? Kā man te neizskatīties dumji, bet uzvesties gana pārliecinoši?”
Un te nu sākas interesantākais.
Es, kura gadiem ilgi esmu bijusi deju zālē priekšā citām sievietēm. Es, kura mācu kustēties, just savu ķermeni un nebaidīties no tā, kā izskaties spogulī, pati pēkšņi varu justies pilnīgi nepārliecinoši un maksimāli neveikti.
Brīžiem pat gribas atrast kādu nomaļāku stūrīti, kur paslēpties, jo daudzas lietas es neprotu un man nesanāk.
Vismaz ne tā, kā es gribētu, vai – kādas ir manas ideālās domas par to kā būtu jāsanāk.
Es nezinu, no kuras puses pieiet kādam trenažierim. Ne vienmēr saprotu, ko tieši ar to darīt. Dažreiz ķermenis trīc no slodzes jau pēc pāris atkārtojuma reizēm, un es ļoti labi apzinos, ka blakus esošā sieviete šo pašu vingrinājumu izpilda tā, it kā viņai tas būtu brokastu rituāls.
Un tad vēl ir tas mazais prāta niķis:
“Bet ja nu mani kāds pazīst?”
Tad manā galvā uzreiz parādās doma – nu lieliski… viņš/viņa taču domā, ka es esmu tā superaktīvā, pārliecinātā deju trenere. Bet te es tagad stāvu pie trenažiera un īsti nezinu, ko ar to iesākt.
Zeme, lūdzu, atveries.
Un tieši šajos brīžos es pati vislabāk saprotu to, ko tik daudzas reizes esmu teikusi savām klientēm.
Nesalīdzini savu sākuma punktu ar cita viduspunktu.
Šis ir viens no maniem mīļākajiem teicieniem.
Parasti es to saku Jums.
Tagad es to saku Sev.
Jo sporta zālē es sevī redzu tieši to pašu, ko tik bieži redzu arī deju zālē.
Es, kura ienāk pa durvīm un jau pirmajās minūtēs sāk salīdzināt sevi ar citām.
Ar to, kura izskatās perfekti un pārliecinoši.
Ar to, kura kustas brīvi un nepiespiesti.
Ar to, kura jau zina, kas viņai piestāv un kas jādara.
Un tad mēs pašas sev pasakām:
“Jēzīt – mukt vai palik.”
Bet… pagaidiet.
Mēs taču neredzat viņas sākumu.
Mēs šodien redzat viņas viduspunktu!
Varbūt viņa pirms gada pati stāvēja zāles durvīs un nezināja, kur likt rokas.
Varbūt viņai arī trīcēja kājas.
Varbūt arī viņai šķita, ka vēro viņu.
Varbūt viņa arī pirmās reizes pēc nodarbības aizgāja mājās ar sajūtu – bāc, tik neveikli….
Jūs/Mēs to vienkārši neredzam!
Un te nu ir tas, ko es pati saku sev-
Tev nav jābūt labai, lai sāktu. Tev ir jāsāk, lai ar laiku kļūtu labāka!
Man, esot sporta zālē, ik mirkli šķiet,
Ka visi redz, tieši to, ko es nemāku.
Ka visi pamana, cik nepārliecinoši es kaut ko izdaru.
Bet patiesībā – nē.
Katrs tur ir aizņemts ar sevi.
Ar savu ķermeni.Ar savu treniņu.Ar saviem kilogramiem utt..
Un tas ir tāds pats “’spogulis” kā mūsu deju zālē.
Mēs bieži domājam, ka citi mūs vērtē, lai gan patiesībā visvairāk vērtējam sevi paši.
Un varbūt tieši tas ir tas, kas mūs aptur.
Nevis tas, ka mēs neprotam.
Nevis tas, ka mums nesanāk.
Bet tas, ka mēs sev neļaujam būt iesācējām.
Un zini, ko es cienu un apbrīnoju?
Sievietes, kuras par spīti tam visam vienkārši turpina.
Tās, kuras nekustas perfekti, bet dejo.
Tās, kuras vēl nejūtas pārliecinātas, bet turpina nāk.
Man viņas iedvesmo! Viņu spēja uzdrošināties un nesalīdzināt sevi, nebaidīties justies neveikli, bet – iet uz mērķi pa solītim vien, apbrīnoju un ļoti cienu šo!
Brīvība nebūt perfektai.
Un varbūt tieši tā ir tā pārliecība, pēc kuras mēs patiesībā visas tiecamies.
Nevis pārliecība, ka es visu protu.
Bet pārliecība, ka man nav jāprot viss, lai es drīkstētu būt šeit.
Tāpēc, ja arī Tu šobrīd esi savā sākuma punktā – sporta zālē, deju zālē vai vienkārši kādā dzīves posmā, kurā nejūties īsti savā vietā – es gribu Tev atgādināt to pašu, ko šobrīd atgādinu sev:
Nesalīdzini savu sākuma punktu ar cita viduspunktu.
Dod sev laiku.
Atļauj sev nezināt.
Atļauj sev nesanākt.
Atļauj sev būt mazliet neveiklai.
Un pats galvenais – nepadodies tikai tāpēc, ka šodien vēl neesi tāda, kāda vēlies būt.
Šodien Tu esi tikai sava ceļa sākumā.
Vienu treniņu pēc otra.Vienu kustību pēc otras.
Un jā – dažreiz joprojām gribas paslēpties. 😊
Bet es eju.
Jo es zinu – es neesmu atnākusi šeit, lai būtu perfekta. Es esmu atnākusi, lai kļūtu stiprāka.
Un, jo ilgāk pati eju šo ceļu, jo vairāk saprotu vēl kādu ļoti svarīgu lietu – šajā procesā milzīga nozīme ir cilvēkam, kurš ir tev blakus. Trenerim.
Arī man sporta zālē blakus ir trenere, kura parāda, paskaidro, iedrošina, pamana, kad varu mazliet vairāk, un arī tad, kad man pašai šķiet, ka nekas nesanāk, palīdz nepadoties.
Un šis atkal ir kā spogulis, kas liek apzināties manu lomu SANLatino.
Es tagad zinu, cik viegli ir ienākt telpā un justies tā, it kā būtu apmaldījies. Cik viegli ir salīdzināt sevi ar to, kura jau visu prot. Cik viegli ir nodomāt – “bāc,…ko es te daru”.
Tāpēc treneris nav tikai tas, kurš parāda kustību vai vingrinājumu.
Treneris ir tas, kurš palīdz noticēt, ka Tu vari.
Un varbūt tieši tāpēc man šis mans mazais sporta zāles izaicinājums ir kļuvis tik vērtīgs. Tas man no jauna atgādina, ko nozīmē būt otrā pusē – būt tai, kura vēl nezina, vēl nemāk, vēl šaubās.
Un es ļoti vēlos, lai ikviena sieviete, kura ienāk SANLatino zālē, sajūt – Tev nav jābūt perfektai. Tev nav viss jāprot. Tev tikai jāatnāk.
Pārējo mēs izdarīsim kopā. ❤️
Komentāri