Man arī bija brīži, kad gribējās padoties... Stases stāsts

Ja man kāds pajautātu, cik reizes esmu sākusi no jauna, droši vien nemaz nevarētu uzreiz atbildēt.

Ir bijušas pauzes.

Ir bijuši brīži, kad šķita – tas laikam nav domāts man.

Un ir bijuši dzīves notikumi, kuru dēļ nācies uz laiku apstāties.

Mana iepazīšanās ar SANLatino nemaz nebija mans lēmums. Tā sākās ar vienu pavisam vienkāršu teikumu.

"Mammu, nāc man līdzi."

To teica mana meita.

Viņa jau bija sākusi apmeklēt SANLatino nodarbības, un vienu dienu uzaicināja arī mani. Tajā laikā biju palikusi bez savām ierastajām vingrošanas nodarbībām. Daudzus gadus biju gājusi pie treneres, kuras nodarbībās bija gan kardio, gan stiepšanās vingrinājumi. Man ļoti patika kustēties. Kad veselības dēļ viņa pārtrauca vadīt nodarbības, paliku neziņā, kur turpināt.

Tā nu pieņēmu meitas aicinājumu.

Atceros pirmās nodarbības.

Godīgi sakot, tās nebija vieglas.

Man bija grūti tikt līdzi. Skatījos, cik viegli viss izdodas citiem, bet man pašai šķita, ka nesanāk tā, kā gribētos. Pagāja kāds laiks, un es nolēmu pārtraukt.

Likās, ka tas nav domāts man.

Tomēr - es atgriezos!

Vēlāk dzīve atkal ieviesa savas korekcijas. Pēc kritiena pa kāpnēm sāka ļoti sāpēt mugura. Atklāja diska trūci, sekoja ārstēšanās un blokādes. Arī tad nodarbībās vairs nenācu.

Pagāja gandrīz divi gadi.

Un es atkal atgriezos.

Ja man šodien kāda sieviete jautātu, vai ir vērts pamēģināt SANLatino, mana atbilde būtu vienkārša.

Aizej.

Pamēģini.

Un nepadodies pēc pirmās reizes.

Dod sev iespēju saprast, vai tas ir domāts tev.

Es pati dzīvoju pēc principa, ka tam, kas šķiet visgrūtākais, ir jāskatās tieši acīs. Tieši tās lietas, kuras sākumā padodas visgrūtāk, visvairāk māca nepadošanos.

Un varbūt tieši tāpēc es joprojām esmu šeit.

Ne jau tāpēc, ka viss vienmēr izdodas.

Bet tāpēc, ka katru reizi es izvēlos mēģināt vēlreiz un turpināt dejot kopā ar SANlatino.