Mana saruna ar klienti....

"Piedod, Santa... bet man laikam nesanāks."

Viņa to pateica ar smaidu. Tādu mazliet neveiklu, mazliet atvainojošos.

"Jūs te visas dejojat, bet man šķiet, ka es vienīgā neko nesaprotu un neprotu."

Es paskatījos uz viņu un pasmaidīju.

"Tu tiešām domā, ka tās, kuras šodien dejo brīvi un pārliecinoši, pirmajā nodarbībā izskatījās tieši tā pat kā šodien?"

Viņa apklusa.

Un tad es uzdevu jautājumu.

"Vai tu zini, kas patiesībā atšķir cilvēkus, kuri iemācās dejot, no tiem, kuri aiziet?"

Viņa paraustīja plecus.

"Talants?"

Es pasmaidīju.

"Nē."

"Tā ir pacietība."

Mēs dzīvojam laikā, kad gribas rezultātu uzreiz.

Ja nesanāk pēc pirmās reizes, rodas sajūta, ka tas vienkārši nav domāts mums.

Bet deju zāle dzīvo pēc pavisam citiem likumiem.

Te neviens nekļūst pārliecināts vienā vakarā.

Neviens nepiedzimst ar spēju sajust ritmu, koordinēt kustības un viegli izdejot horeogrāfiju.

Tas viss tiek iemācīts.

Soli pa solim.

Atkārtojumu pēc atkārtojuma.

Kļūdu pēc kļūdas.

Un tieši šeit sākas pats skaistākais.

Deju zāle nemāca tikai dejot.

Tā māca būt pacietīgai pret sevi.

Tā māca disciplīnu.

Tā māca pieņemt, ka izaugsme reti ir taisna līnija.

Ir dienas, kad šķiet – viss izdodas.

Un ir dienas, kad pat vienkāršākais solis pēkšņi sajūk.

Bet tas nenozīmē, ka tu ej atpakaļ.

Tas nozīmē, ka tu esi procesā.

Es bieži saku savām meitenēm:

"Nevērtē sevi pēc vienas nodarbības. Šeit nav nepareizu variantu, dod sev laiku."

Jo tieši regularitāte rada pārliecību.

Nevis talants.

Viņa paskatījās uz mani un teica:

"Tad laikam man vienkārši jābeidz gaidīt, kad kļūšu laba, un jāturpina nākt."

Es pasmaidīju.

"Jā."

"Jo deju zāle nav domāta tikai tiem, kuri jau prot dejot."

"Tā ir domāta tiem, kuri ir gatavi mācīties."

Un, godīgi sakot, man šķiet, ka tas attiecas ne tikai uz dejošanu.

Tas attiecas uz dzīvi kopumā.