Mans ceļš pie sevis ir tikai sācies..

Ja godīgi - mans ceļš pie sevis vēl nav beidzies. Esmu nogājusi tikai daļu no tā. Varbūt pusi. Varbūt pat mazāk. Taču vienu es zinu droši – esmu ļoti lepna par katru soli, kas mani atvedis līdz šim brīdim.

Mūsdienās mēs bieži skatāmies uz dzīvi caur sociālo tīklu filtru. Ikdiena izskatās sakārtota, veiksmīga, skaista. Dažreiz pat perfekta. Taču aiz katra skaistā kadra ļoti bieži slēpjas kas pavisam cits – milzīgs darbs ar sevi. Haoss. Šaubas. Dusmas. Asaras. Nevērtības sajūta. Mēģinājumi saprast, kas tu esi un ko patiesībā vēlies no dzīves.

Manuprāt, darbs ar sevi sākas vienā ļoti konkrētā brīdī. Brīdī, kad tu sev pasaki:

"Stop. Pietiek. Es vairs nevēlos dzīvot tā, kā līdz šim. Es vēlos būt laimīga. Es vēlos augt. Es vēlos dot sev iespēju. Es vēlos atstāt aiz sevis kaut ko paliekošu."

Tieši šis brīdis kļuva par sākumu arī man.

Un tā radās SANlatino.

Ne tikai kā projekts. Ne tikai kā ideja. Bet kā mans sapnis. Mans lolojums. Mana drosme beidzot noticēt sev.

Dzīvē mani vienmēr fascinējuši cilvēki, kurus sastopam savā ceļā. Daži mūsu dzīvē ienāk uz gadiem. Citi – tikai uz dažām minūtēm. Kolēģi. Klienti. Nejauši garāmgājēji. Sarunas, kuras šķietami neko nemaina. Un tomēr tieši viņi bieži kļūst par spoguli, kurā ieraugām kaut ko svarīgu par sevi.

Kāds liek aizdomāties.

Kāds iedrošina.

Kāds parāda, ka var arī citādi.

Un kāds palīdz saprast, ka uzdrīkstēties nav augstprātība.

Sapņot nav iedomība.

Sapņot ir nepieciešamība.

Ilgu laiku mana lielākā problēma bija tā, ka es nemācēju sapņot. Man šķita, ka sapņi ir kaut kas nepieklājīgs. Ka ir jābūt pateicīgai par to, kas ir, un nevajag vēlēties vairāk. Ka nedrīkst skatīties tālāk par robežām, kuras pati sev esi uzlikusi.

Es sev atkārtoju:

"Esi pateicīga. Neesi iedomīga. Nevēlies pārāk daudz."

Un tā, nemanot, gadiem ilgi dzīvoju daudz mazākā pasaulē, nekā biju pelnījusi.

Šodien es zinu - sapņi nav greznība. Tie ir virziens.

Tie ne vienmēr piepildās tieši tā, kā esam iztēlojušies. Dažreiz tie mainās. Dažreiz tie mūs aizved pavisam citur. Taču tie vienmēr palīdz spert nākamo soli.

Šis blogs būs vieta īstām sarunām.

Par drosmi un bailēm.

Par izaugsmi un kļūdām.

Par sievietes spēku, kas bieži slēpjas tieši viņas ievainojamībā.

Par procesiem, kuri ne vienmēr ir skaisti, bet gandrīz vienmēr ir vērtīgi.

Par lietām, kurām ikdienā bieži paietam garām, jo ir ērtāk neskatīties dziļāk.

Varbūt kādā no šiem stāstiem atradīsi arī daļu no sevis.

Un varbūt šis būs sākums sarunai, kuru jau sen esi vēlējusies uzsākt.

Tas ir tikai pirmais ieraksts.

Bet īstais stāsts vēl tikai sākas.