Salīdzināšanās slazds

Kāpēc mēs tik viegli ieraugām citu cilvēku skaistumu, talantus un panākumus, bet tik reti spējam ieraudzīt savējos?

Arī man ir bijuši brīži, kad šķita, ka neesmu pietiekami laba.

Ka kāda cita dejo skaistāk.

Kāda cita runā pārliecinošāk.

Kāda cita izskatās labāk.

Kādai citai viss izdodas vieglāk.

Un zini, kas ir pats interesantākais?

Šīs domas nekad nebeidzas.

Jo vienmēr atradīsies kāds, kurš kaut ko dara labāk par mums.

Kad sapratu, ka šajā spēlē nav iespējams uzvarēt, sāku sev teikt vienu vārdu.

STOP.

Tieši šo pašu es ļoti bieži redzu arī SANLatino nodarbībās.

Īpaši jaunajās klientēs.

Pēc pirmās vai otrās nodarbības es dzirdu gandrīz vienus un tos pašus teikumus.

"Man nesanāk..."

"Viņa dejo daudz labāk."

"Es nekad tā nemācēšu."

"Es laikam neesmu tam radīta."

Un dažas tā arī vairs neatnāk.

Ne jau tāpēc, ka nevarētu.

Bet tāpēc, ka paspēja sevi salīdzināt ar sievieti, kura dejo jau divus, piecus vai pat desmit gadus.

Katru reizi, kad tas notiek, man gribas viņām pateikt:

Tu šodien neesi atnākusi, lai būtu labāka par viņu. Tu atnāci, lai kļūtu labāka par sevi.

Patiesībā mēs ļoti reti redzam pilnu ainu.

Mēs redzam sievieti, kura kustas viegli.

Bet neredzam desmitiem stundu, kurās viņa jutās neveikla.

Mēs redzam pārliecību.

Bet neredzam šaubas.

Mēs redzam rezultātu.

Bet neredzam ceļu.

Un tas ir salīdzināšanās lielākais slazds.

Mēs salīdzinām savu sākumu ar kāda cita pieredzi.

Arī es vēl mācos sevi pieķert tajos brīžos.

Kad prāts saka:

"Viņai ir vairāk..."

"Viņa dara labāk..."

Tad es sev apzināti saku:

STOP.

Un uzdodu pavisam citus jautājumus.

Kas man jau ir?

Kas man sanāk?

Ko es šodien iemācījos?

Par ko es šodien varu būt pateicīga?

Jo uzmanība ir kā lukturītis.

Ja to visu laiku pavēršu uz to, kā man trūkst, tad arī mana dzīve šķitīs pilna ar trūkumiem.

Bet, tiklīdz sāku skatīties uz to, kas man jau ir, es atkal ieraugu savu spēku.

Ar gadiem esmu sapratusi vēl ko-

ļoti bieži cilvēki, kurus mēs apbrīnojam, nav mūsu konkurenti!

Viņi ir mūsu iedvesma!

Viņi ir pierādījums tam, ka tas ir iespējams.

Varbūt tieši tāpēc viņi ir ienākuši mūsu dzīvē.

Lai parādītu ceļu.

Nevis, lai liktu mums justies mazākiem.

Ja ir viena salīdzināšanās, kuru, manuprāt, ir vērts saglabāt, tad tā ir tikai viena - Salīdzini sevi ar vakardienas sevi.

Ar sievieti, kāda biji pirms mēneša.

Pirms gada.

Pirms pieciem gadiem.

Jo tieši tur var redzēt īsto izaugsmi.

Nevis tajā, cik tu esi līdzīga kādam citam.

Bet tajā, cik ļoti esi kļuvusi līdzīga sev.

Un, vai apsoli -

Nākamreiz, kad pieķersi sevi salīdzināmies, uz mirkli apstājies.

Ievelc elpu.

Un pajautā sev tikai vienu jautājumu:

Kas man jau ir?

Es zinu, ka tieši ar šo jautājumu sākas pavisam cits ceļš.

Un, iespējams, arī pavisam cita dzīve.

Cik bieži tu salīdzini sevi ar citiem?

Arī es to esmu darījusi. Un zinu, cik viegli ir ieraudzīt citu stiprās puses, bet aizmirst par savējām.

Tāpēc pēdējā laikā manā dzīvē ir parādījies viens ļoti svarīgs vārds – STOP.

STOP salīdzināšanai.STOP domām, ka neesmu pietiekami laba.