Zaigas Kustību stāsts: no “Es nemāku” līdz “Es VARU”!

“Es taču nemāku dejot.”

Šī bija mana pirmā doma, kad man tuvs cilvēks Taņa pirmo reizi pastāstīja par SANLatino un teica, ka man tas noteikti ir jāpamēģina!

Viņa ne tikai pastāstīja. Viņa uzstāja. Un es… pieteicos Express apmācībai.

Bet neaizgāju.

Ne tāpēc, ka negribēju. Man vienkārši bija bail. Bail ieiet telpā, kur visi māk, bet es – nē. Bail izskatīties muļķīgi. Bail nesaprast soļus un ritmu.

Un laikam jau visgrūtākais tajā brīdī nebija tas, ka es nemācēju dejot.Grūtākais bija noticēt, ka arī es varētu iemācīties.

Pagāja gads, un es pieteicos vēlreiz.

Šoreiz aizgāju.

Nevarētu teikt, ka viss uzreiz sanāca. Bet kaut kas mainījās. Es sapratu, ka varu kaut kādus soļus atcerēties. Ka mans ķermenis pamazām sāk saprast, ko no viņa grib. Un, pats galvenais – es sapratu, ka man tas patīk.

Pēc Express apmācības gan vēl nebiju gatava mesties lielajā dejotāju dzīvē. Aizgāju uz dažām sestdienām padejot un atkal uz kādu brīdi apstājos.

Taču Taņa mani neatstāja mierā. Viņa turpināja mudināt: “Tev vajag dejot!”

Un pagājušajā gadā es pieteicos Express apmācībai jau trešo reizi.

Šoreiz kaut kas manī bija citādi. Varbūt es vēl joprojām nemācēju dejot tā, kā biju iztēlojusies. Bet man bija vairāk drosmes mēģināt.

Santa un pārējās meitenes iedrošināja. Atgādināja, ka nav nepareizo kustību. Un es sev iemācījos vienu frāzi, kas man joprojām ļoti patīk:

“Neķer kreņķi, ķer virzienu!”

Jo laikam jau tā arī ir ar daudzām lietām dzīvē.

Mēs tik ļoti gribam uzreiz būt labas. Zināt. Prast. Izskatīties pārliecinātas. Un dažreiz aizmirstam, ka pirms pārliecības vienmēr ir bijis pirmais solis.

Express apmācība man iedeva ne tikai deju soļus.

Tā iedeva sajūtu, ka es varu.

Ka drīkstu kļūdīties. Ka drīkstu nesaprast. Ka drīkstu atkārtot vēlreiz. Un ka dejošana nav tikai par to, cik skaisti izpildi kustību.

Tā ir arī par to, kā tu jūties pati savā ķermenī.

Protams, kad ienācu lielajā grupā, mana pārliecība atkal mazliet pazuda. 🫣

Skatos uz meitenēm, kuras dejo jau vairākus gadus. Viņas kustas tik pārliecinoši, brīvi, skaisti. Viņas dejo tā, it kā ķermenis pats zinātu, ko darīt.

Bet es vēl mēģinu noķert ritmu. Atcerēties soļus. Saprast, kur tagad jāliek kāja.

Un tomēr es esmu tur.

Varbūt šobrīd es vēl neesmu tur, kur gribu būt.

Bet es jau noteikti neesmu tur, kur biju.

Un laikam jau tā arī ir izaugsme – nevis katru reizi kļūt par kādu citu, bet pamazām kļūt par drošāku, drosmīgāku un brīvāku sevis versiju.

Tāpēc, ja arī tev šobrīd galvā skan:

“Es nemāku dejot.”“Man nesanāks.”“Es tur izskatīšos muļķīgi.”

Es to saprotu.

Es arī tā domāju.

Un varbūt tev, tāpat kā man, vienkārši vajag kādu, kurš mazliet pastumj uz priekšu un pasaka:

“Nāc. Pamēģini.”

Jo dažreiz mūsu lielākais solis nav perfekti nodejots deju solis.

Tas ir solis pāri savai nedrošībai.

Un varbūt tieši tur sākas tavs Kustību stāsts.